atdzīt
atdzīt -dzenu, -dzen, -dzen, pag. -dzinu; trans.
1.Dzenot panākt, ka (dzīvnieks) atvirzās šurp. imperf. Dzīt šurp. Dzenot panākt, ka (dzīvnieks) atvirzās (kur, līdz kādai vietai u. tml.).
PiemēriAtdzīt zosis aplokā.
1.1.Ar varu atvest, atgādāt (cilvēku).
PiemēriDūmiņu laukos locījās vecā Alvīte un [fašistu].. atdzītā krievu ģimene, kas pie viņiem strādāja kopš pavasara.
1.2.pārn. Būt par cēloni, ka (kāds) atnāk, ierodas (kur).
PiemēriNav naktīs miega... Drudzis mani lauza... Viņš mani atdzina šurp šinī patversmē [slimnīcā]..
2.Atstumt (ratus, velosipēdu u. tml.).
PiemēriAtdzīt mājās sabojājušos velosipēdu.
2.1.Ar plūsmu atvirzīt šurp (ko) — par vēju, ūdeni u. tml.
PiemēriKaut tikai neceltos vējš un neatdzītu lietu.
Stabili vārdu savienojumi
3.Dzenot panākt, ka (dzīvnieks) atvirzās nost (sānis, atpakaļ). imperf. Dzīt nost (sānis, atpakaļ).
PiemēriAtdzīt suņus nost.
3.1.Panākt, ka (cilvēks) atvirzās nost pret paša gribu.
PiemēriPolicisti atdzen demonstrantus no ēkas.
4.Pūšot, plūstot atvirzīt (ko) nost (sānis, atpakaļ) — par vēju, ūdeni u. tml.
PiemēriVējš atdzinis laivu no krasta.
4.1.pārn. Atvairīt (domas, atmiņas u. tml.).
PiemēriOžu Anna atdzina nost atmiņas par to, kas bijis. Tagad jādomā tikai par to, kas būs.
Avoti: 1. sējums