atraidīt
atraidīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Negatīvi atbildēt (tam, kas ko lūdz vai piedāvā). Negatīvi atbildot, likt, lai iet prom.
PiemēriAtraidīt lūdzēju.
- Atraidīt lūdzēju.
- Es gribēju palīdzēt nojūgt zirgu, bet tiku atraidīts. Lai ejot vien istabā..
- «Un atraidīt, atgrūst Robertu.., kad tas, purvā grimdams, izstiepis roku pēc ..»
- Ja viņu [no fašistu cietuma izbēgušo] atraida... Viņš nevēlējās iekļūt nekādā pilī, tikai šai paplukušajā mājelē, jo domāja, ka te ir biedri.
- Tā veča viņa.. nedrīkstēja precēt... Bet atraidīt, tādu bagātnieku atraidīt, kura meita to gan darītu?
1.1.Nepieņemt, neizmantot (piemēram, dāvanu, pakalpojumu). Noraidīt (lūgumu).
PiemēriAtraidīt piedāvājumu.
- Atraidīt piedāvājumu.
- Atraidīt bildinājumu.
- Atraidīt cita laipnību.
- Annele ātri paskatījās [saimnieka] pietvīkušajās acīs: vai viņš tiešām tik bargs vai tik tā pa jokam? Labi nevarēja izzināt, bet [vīna] glāzi tā tomēr atraidīja.
- Nekas neatsaldē cilvēku no cilvēka ātrāk un pilnīgāk kā spītīgi atraidīta labvēlība.
2.reti Likt, pavēlēt, lai atnāk, ierodas.
PiemēriAtraidīt kam puisi palīgā linu plūkt.
- Atraidīt kam puisi palīgā linu plūkt.
Avoti: 1. sējums