atraitnis
atraitnis -ņa, v.
atraitne -es, dsk. ģen. -ņu, s.
Cilvēks, kas pēc dzīvesbiedres (dzīvesbiedra) nāves nav apprecējies.
PiemēriBezbērnu atraitne.
- Bezbērnu atraitne.
- Kļūt par atraitni.
- Tad vīrs.. nomiris. Lielskungs.. atraitni nebij atstūmis, bet viņai ierādījis mazo istabiņu..
- Marija, lūk,.. izgājusi pie atraitņa - akmeņkalēja un audēja Pavāra, kuram no pirmās sievas bija palikusi meita.
- Tā bija jauna atraitne ar krietnu mantojumu no vīra.
Stabili vārdu savienojumi
- Palikt (arī nodzīvot) atraitņos (arī atraitnēs, atraitnī, atraitnē) — sar. Neapprecēties pēc dzīvesbiedres (dzīvesbiedra) nāves.
- Salmu atraitnis (arī atraitne) idioma — sar. Vīrs (sieva), kam dzīvesbiedre (dzīvesbiedrs) ir pagaidu prombūtnē.
Avoti: 1. sējums