atritēt
atritēt parasti 3. pers., -rit, pag. -ritēja (retāk -rita, 1. konj.); intrans.
1.Ritot atvirzīties šurp. imperf. Ritēt šurp. Ritot atvirzīties (kur, pie kā, līdz kādai vietai u. tml.).
PiemēriBumba atritēja pie meitenes kājām.
2.pareti Ritot atvirzīties nost (sānis, atpakaļ).
PiemēriBumba ātri atrit no centra.
3.Atritināties. Arī atraisīties, atrist.
PiemēriViņš parāva.. mezglu, un atrita garš linu dvielis..
Avoti: 1. sējums