atritēt
atritēt parasti 3. pers., -rit, pag. -ritēja (retāk -rita, 1. konj.); intrans.
1.Ritot atvirzīties šurp. imperf. Ritēt šurp. Ritot atvirzīties (kur, pie kā, līdz kādai vietai u. tml.).
PiemēriBumba atritēja pie meitenes kājām.
- Bumba atritēja pie meitenes kājām.
2.pareti Ritot atvirzīties nost (sānis, atpakaļ).
PiemēriBumba ātri atrit no centra.
- Bumba ātri atrit no centra.
- pārn. Atrit, kā vētras brāzmas aizpūsti, visi dzīves ikdienas sīkumi..
3.Atritināties. Arī atraisīties, atrist.
PiemēriViņš parāva.. mezglu, un atrita garš linu dvielis..
- Viņš parāva.. mezglu, un atrita garš linu dvielis..
- Parastā matu sprodziņa bija atkal atritējusi.
- pārn. Līdz pat pamalei atritis sniedzas Tulpju paklājs. Viz skaidrajās ziedlapās rasa.
Avoti: 1. sējums