atrunāt
atrunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Ar runāšanu mudināt, lūgt, pārliecināt (kādu), lai ko nedara.
PiemēriEs tūlīt gribēju braukt.. Bet Ieva mani atrunāja. «Nebrauc, Jāņa māt',» viņa lūdzās.
- Es tūlīt gribēju braukt.. Bet Ieva mani atrunāja. «Nebrauc, Jāņa māt',» viņa lūdzās.
- Darba biedri taisījās saukt ārstu, bet slimais atrunāja.
- «Vajadzētu beigt [sarīkojumu] un laist bērnus mājās,» pārzinis ieminas.. Viņu atrunā. Tas taču ir pēdējais pamatskolas vakars.
2.Paskaidrot, apstiprināt (labojumu, papildinājumu oficiālā dokumentā u. tml.) ar piezīmi dokumenta beigās vai malā.
PiemēriVisi labojumi un papildinājumi protokolā jāatrunā.
- Visi labojumi un papildinājumi protokolā jāatrunā.
3.reti Atbildēt, atteikt.
Piemēri«Esi tu mierā! Tu nerunā ...» - «Nedomājiet, ka viņš lūgsies,» viņa [Līna] cieti atrunāja.
- «Esi tu mierā! Tu nerunā ...» - «Nedomājiet, ka viņš lūgsies,» viņa [Līna] cieti atrunāja.
Avoti: 1. sējums