atrunāt
atrunāt -āju, -ā, -ā, pag. -āju; trans.
1.Ar runāšanu mudināt, lūgt, pārliecināt (kādu), lai ko nedara.
PiemēriEs tūlīt gribēju braukt.. Bet Ieva mani atrunāja. «Nebrauc, Jāņa māt',» viņa lūdzās.
2.Paskaidrot, apstiprināt (labojumu, papildinājumu oficiālā dokumentā u. tml.) ar piezīmi dokumenta beigās vai malā.
PiemēriVisi labojumi un papildinājumi protokolā jāatrunā.
3.reti Atbildēt, atteikt.
Piemēri«Esi tu mierā! Tu nerunā ...» - «Nedomājiet, ka viņš lūgsies,» viņa [Līna] cieti atrunāja.
Avoti: 1. sējums