atrunāties
atrunāties -ājos, -ājies, -ājas, pag. -ājos; refl.
1.Aizbildinoties (ar ko), atteikties, izvairīties (no kā).
PiemēriAtrunāties ar nevaļu.
- Atrunāties ar nevaļu.
- Atrunāties ar nogurumu.
- «Ilga, tu neatnāksi pie manis?» Valdis jautā mājupceļā. Viņš to nedara pirmoreiz. Līdz šim Ilga vienmēr atrunājusies, nē, viņa nevar, viņai jāpalīdz mājās.
- «Teci nu vien projām!» - «Ārā tik auksts,» Paulis vēl mēģināja atrunāties. Bet māte nepieļāvās.
2.reti Iebilst (pretī).
PiemēriEs kādas reizes atrunājos saimniecei pretī; nu liek mani mierā.
- Es kādas reizes atrunājos saimniecei pretī; nu liek mani mierā.
3.sar.; pareti Runāt, sarunāties ilgi, līdz apnikumam.
Piemēri«Bet vai zini,.. vāciski esmu tā atrunājies, tā atrunājies... gribas patiešām saķert kādu cilvēku, ar kuru tā no sirds varētu izrunāties latviski...»
- «Bet vai zini,.. vāciski esmu tā atrunājies, tā atrunājies... gribas patiešām saķert kādu cilvēku, ar kuru tā no sirds varētu izrunāties latviski...»
- Abas draudzenes runāja un nevarēja atrunāties ne cauru nakti.
Avoti: 1. sējums