atspīdēt
atspīdēt parasti 3. pers., -spīd, pag. -spīdēja (retāk -spīda, 1. konj.); intrans.
1.Sākt spīdēt (par gaismu, gaismas avotu).
Piemēri..šur un tur atspīdēja pieguļnieku ugunis..
1.1.Sākt spīdēt, tiekot apgaismotam.
Piemēri..saule bija iznākusi no mākoņiem, un aiz plašās ielejas Karpatu nomales pakalni atspīdēja viņam [karavīram] pretī, laistīdamies tūkstošos rudens krāsu.
2.Spīdoši atspoguļoties (kur).
PiemēriUpē atspīd debess tāle, Krasts un es, un rudā zāle..
2.1.Mest atspīdumu (kur).
PiemēriKoši dega pionieru ugunskurs. Ugunskura liesmas atspīdēja pionieru sejās.
2.2.pārn. Izpausties (sejā) — par jūtām, pārdzīvojumiem.
Piemēri«Kas tad tev, Lienīt,» viņa [Monika] iesaucās, un tās sejā atspīdēja tādas bažas, ka Lienīte atlaida svārku stūri.
Avoti: 1. sējums