atvainot
atvainot -oju, -o, -o, pag. -oju; trans.
1.Pieņemt atvainošanos, neļaunoties, piedot (kam).
PiemēriAtvainot zēnu par nokavēšanos.
- Atvainot zēnu par nokavēšanos.
- Atvaino mani!
- «Biedri direktor, atvainojiet, ka traucēju,» viņa [skolotāja] apstājās istabas vidū.
- «Piedodiet..» Žuburs atkal nosarka. «Jums vajadzēs mani atvainot. Es gan laikam nevarēšu rādīties jūsu viesiem.»
- Priekšnieks pieceļas. Pieceļas arī Lipsts Tilcēns. «Nu, atvainojiet. Ja jau nevar [dabūt darbu], tad nevar...»
2.Attaisnot. Aizbildināt.
PiemēriKangars: Jā gan, es kalpoju tumsībai.. Un kas tad ar liels, ka ļaudis vedu uz tumsu? Tumsa tomēr reiz uzvarēs saujiņu gaismas... - Spīdola: Cik laipni tu atvaino sevi.
- Kangars: Jā gan, es kalpoju tumsībai.. Un kas tad ar liels, ka ļaudis vedu uz tumsu? Tumsa tomēr reiz uzvarēs saujiņu gaismas... - Spīdola: Cik laipni tu atvaino sevi.
- «Es viņus ciest nevaru, abus šos Laiviņus,» savu bardzību atvainodams, paskaidroja Vanags.
Avoti: 1. sējums