atvairīt
atvairīt -u, -i, -a, pag. -īju; trans.
1.Ar grūdienu, sitienu u. tml. kustību atvirzīt, atbīdīt nost (sānis atpakaļ).
PiemēriAtvairīt bumbu no vārtiem.
1.1.Panākt (ar savu izturēšanos, ar vārdiem), ka netuvojas, attālinās.
PiemēriAtvairīt ziņkārīgos ar bardzību.
2.Ar pretdarbību nepieļaut, novērst (uzbrukumu, triecienu u. tml.).
PiemēriAtvairīt karu.
2.1.Ar pretdarbību, aizsargājoties novērst, samazināt (sitienu, triecienu u. tml.).
PiemēriAtvairīt sitienu.
3.Atraidīt, nepieņemt (piedāvājumu, padomu u. tml.).
PiemēriAtvairīt pārmetumus.
3.1.Nepieņemt (lietas, dāvanas).
Piemēri«Neesam nākuši viesoties,» teica Ozols, atvairīdams pasniegto glāzīti.
4.Pārvarēt (domas, jūtas, nogurumu u. tml.).
PiemēriAtvairīt žēlumu.
Avoti: 1. sējums