bēdāties
bēdāties -ājos, -ājies, -ājas, pag. -ājos; refl.
1.Skumt, būt drūmā garastāvoklī, ciest (piemēram, nelaimes, zaudējuma dēļ). Pārdzīvot bēdas.
PiemēriBēdāties par dēla nāvi.
- Bēdāties par dēla nāvi.
- Pēc bērēm Anlīze vēl ilgi bēdājās. Staigāja viņa, acis aiztinusi, sarkaniem plankumiem sejā, grūti nopūzdamās.
- «..kā tu te gadījies?» viņa puisim prasīja. - «Tēvs mani izdzina no mājas. ..» - «Nu, nebēdājies, mans puisīt.»
- Tad viņš atzinās, ka nevarot beigt bēdāties par mājām, kur tam palikusi sieva bez maizes un trīs slimi bērni.
1.1.Izjust nepatiku, būt saīgušam.
Piemēri..nevar saprast, vai viņa bēdājas vai priecājas par to, ka Alsters pierunājis Ernestu pārnākt uz laukiem.
- ..nevar saprast, vai viņa bēdājas vai priecājas par to, ka Alsters pierunājis Ernestu pārnākt uz laukiem.
1.2.Gausties, žēloties (par ko).
Piemēri«Īsas kā-kājas, īsas kājas,» vistiņa bēdājās, nespēcīgi izpletuši spārnus uz sniega.
- «Īsas kā-kājas, īsas kājas,» vistiņa bēdājās, nespēcīgi izpletuši spārnus uz sniega.
- Lapsas bērni šķirdamies Runājušies, bēdājušies: «Kad un kā vairs tiksimies.»
2.Raizēties, (pastāvīgi) domāt (par ko nepatīkamu vai sarežģītu). Bažīties, uztraukties.
PiemēriImant, tu par mani nebēdājies, Pratīšu es vienmēr stipra būt.
- Imant, tu par mani nebēdājies, Pratīšu es vienmēr stipra būt.
- «..es ilgi bēdājos par tevi, veselu gadu nezināju, kur tu esi.»
2.1.reti Savienojumā ar «bēda»: raizēties (par ko svarīgu).
PiemēriJo es bēdu bēdājos, Jo nelaime priecājās.
- Jo es bēdu bēdājos, Jo nelaime priecājās.
Avoti: 2. sējums