bērnišķīgs
bērnišķīgs -ais; s. -a, -ā
bērnišķīgi apst.
1.Tāds, kas ir raksturīgs bērnam (1).
PiemēriBērnišķīgs maigums.
- Bērnišķīgs maigums.
- Bērnišķīga nopietnība.
- Bērnišķīga rotaļa.
1.1.Tāds, kam ir jauns, svaigs, bērnam raksturīgs izskats.
PiemēriBaltajā cepurītē viņas šaurā, melnīgsnējā sejiņa izlikās vēl pilnīgi bērnišķīga.
- Baltajā cepurītē viņas šaurā, melnīgsnējā sejiņa izlikās vēl pilnīgi bērnišķīga.
- Viņš ar labpatiku raudzījās Laimdotas.. apaļīgo, bērnišķīgo lūpu kustībās.
2.Bezrūpīgs, nenopietns (cilvēks). Naivs, lētticīgs, arī muļķīgs (cilvēks).
Piemēri..es pats nereti topu bērnišķīgs: situ knipjus, plātu rokas un raustu plecus...
- ..es pats nereti topu bērnišķīgs: situ knipjus, plātu rokas un raustu plecus...
- pārn. ..Vīranaudas sirds ir gluži bērnišķīga, un ne sevi, ne savas intereses aizstāvēt viņš neprot.
2.1.Par izjūtām, izturēšanos.
PiemēriBij jau vēl tādi vientiesīši, kas domāja, ka arī uzņēmējiem zem naudas maka pukst cilvēciska sirds. Viņš, Andrejs, tādām bērnišķīgām ilūzijām sen pāri.
- Bij jau vēl tādi vientiesīši, kas domāja, ka arī uzņēmējiem zem naudas maka pukst cilvēciska sirds. Viņš, Andrejs, tādām bērnišķīgām ilūzijām sen pāri.
- Bērnišķīgs prieks salija Līzes sirdī. Ja būtu viena, viņa lēkātu no prieka, smietos skaļi.
- ..mātei meiteņu sarunas likās vēl pavisam naivas, bērnišķīgas..
Avoti: 2. sējums