bērnišķīgs
bērnišķīgs -ais; s. -a, -ā
bērnišķīgi apst.
1.Tāds, kas ir raksturīgs bērnam (1).
PiemēriBērnišķīgs maigums.
1.1.Tāds, kam ir jauns, svaigs, bērnam raksturīgs izskats.
PiemēriBaltajā cepurītē viņas šaurā, melnīgsnējā sejiņa izlikās vēl pilnīgi bērnišķīga.
2.Bezrūpīgs, nenopietns (cilvēks). Naivs, lētticīgs, arī muļķīgs (cilvēks).
Piemēri..es pats nereti topu bērnišķīgs: situ knipjus, plātu rokas un raustu plecus...
2.1.Par izjūtām, izturēšanos.
PiemēriBij jau vēl tādi vientiesīši, kas domāja, ka arī uzņēmējiem zem naudas maka pukst cilvēciska sirds. Viņš, Andrejs, tādām bērnišķīgām ilūzijām sen pāri.
Avoti: 2. sējums