būcenis
būcenis -ņa, v.
1.Mazs šķūnis vai piebūve.
PiemēriKoka būcenis.
1.1.sar.; niev. Mazs, neērts, neglīts, arī vecs miteklis. Grausts.
Piemēri..to nemaz nevarēja saukt par māju: mazs, sakritis, šķūnītim līdzīgs būcenis bez priekšnama, lupatām aizbāztu lodziņu..
Avoti: 2. sējums