balamutīgs
balamutīgs -ais; s. -a, -ā
balamutīgi apst.; niev.
1.Tāds, kas daudz un nepārdomāti, arī nepatiesi runā. Pļāpīgs, lielīgs.
PiemēriBalamutīgi puiši.
- Balamutīgi puiši.
- Kādu dienu pirms nodarbību sākuma Elza Dumbure, balamutīga torņkalniete,.. ar traģikomiski noslēpumainu sejas izteiksmi paziņoja biedrenēm, ka Klētnieks laikam domājot viņu bildināt..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriBalamutīga izturēšanās.
- Balamutīga izturēšanās.
- Balamutīgas valodas.
Avoti: 2. sējums