balamute
balamute ģen. -es, v. dat. -em, s. dat. -ei, dsk. ģen. -tu, kopdz.; niev.
Cilvēks, kas daudz un nepārdomāti, arī nepatiesi runā. Pļāpa, lielībnieks.
Piemēri..kad nāca arī saimnieks ar puišiem šurp, mums.. jau bija nopļauts liels riņķis. «Rau, kādu ielāpiņu arī šie iztaisījuši,» Miķelis teica. Es paskatījos uz šo balamuti.
Avoti: 2. sējums