bezceļa
bezceļa ģen.
bezceļu dsk. ģen.; nelok.
1.Tāds (apvidus), kur nav ceļa. Tāds (laiks), kad grūti atrast vai lietot ceļu.
PiemēriŠķīdonis ir īsts bezceļa laiks.
1.1.pareti Tāds (brauciens, virzīšanās), kas nenotiek pa ceļu.
Piemēri..visvairāk viņa [meitene] mīl.. baltos bezceļa skrējienus [ar slēpēm].
Avoti: 2. sējums