bezceļa
bezceļa ģen.
bezceļu dsk. ģen.; nelok.
1.Tāds (apvidus), kur nav ceļa. Tāds (laiks), kad grūti atrast vai lietot ceļu.
PiemēriŠķīdonis ir īsts bezceļa laiks.
- Šķīdonis ir īsts bezceļa laiks.
- Zirgi, no meža izbraukti, bija še paši no sevis apstājušies, it kā saprazdami, ka te nu ir ilgajam bezceļa ceļam gals.
- Pēc grūta pārgājiena pa bezceļu apvidu strēlnieku daļas pazaudēja saskari ar atejošo ienaidnieku.
1.1.pareti Tāds (brauciens, virzīšanās), kas nenotiek pa ceļu.
Piemēri..visvairāk viņa [meitene] mīl.. baltos bezceļa skrējienus [ar slēpēm].
- ..visvairāk viņa [meitene] mīl.. baltos bezceļa skrējienus [ar slēpēm].
Avoti: 2. sējums