bezkaunīgs
bezkaunīgs -ais; s. -a, -ā
bezkaunīgi apst.
1.Tāds, kas neizjūt kaunu, tāds, kas izturas ļoti nesmalkjūtīgi, netaktiski. Tāds, kas aizskar un apvaino.
PiemēriŠī bezkaunīgā meita, kura to tik zināja, kā puišiem pakaļ dzīties, jau no pavasara Ludim nav nekāda miera devusi.
- Šī bezkaunīgā meita, kura to tik zināja, kā puišiem pakaļ dzīties, jau no pavasara Ludim nav nekāda miera devusi.
- pārn. Dažs tekulēns [jērs].. kļuva pat bezkaunīgs - rādīja, ka ir neapmierināts, grūzdams mīkstos raģeļus Marijai sānos.
- pārn. Neartajos [tīrumu] stūros sazied usnes.. un tad jau arī alkšņi ir klāt. Sīkstie, bezkaunīgie alkšņi nepacietīgi gaida, kur varēs iemest savus melnos sēklu čiekuriņus vai iestiept sarkanīgās sakņu cilpas.
1.1.Tāds, kurā izpaužas nesmalkjūtīgums, netaktiskums, aizskārums.
PiemēriBezkaunīgi smiekli.
- Bezkaunīgi smiekli.
- Bezkaunīga izturēšanās.
- ..Laura bezkaunīgā kārtā nosēdusies starp Jorģi un Kļaviņu..
- Barona bālajos vaigos sakāpa smalks sārtums. Tātad vienkārša, bezkaunīga koku zādzība!
1.2.Tāds, kas rupji, pārdroši neievēro citu intereses. Nekaunīgs.
PiemēriBezkaunīgs spekulants.
- Bezkaunīgs spekulants.
2.Tāds, kura saturs aizskar, apvaino. Nepieklājīgs, rupjš.
PiemēriBezkaunīga anekdote.
- Bezkaunīga anekdote.
- Bezkaunīgi lamāties.
- Beku Jurenei netrūka negodīgu, bezkaunīgu vārdu.
- ..pa visām ganībām skanēja tās nelietīgās, tās bezkaunīgās blēņu dziesmas.
Avoti: 2. sējums