brūnēt
brūnēt parasti 3. pers., brūn, arī brūnē, pag. brūnēja; intrans.
1.Kļūt brūnganam, brūnam (apcepoties).
PiemēriPīrāgi krāsnī brūnē.
1.1.Kļūt brūnam nogatavojoties (par dažām sēklām).
PiemēriSēkliniekus [burkāniem] novāc septembrī, nogriežot ar nazi, kad sēklas sāk brūnēt.
1.2.pareti Atšķirties no apkārtnes ar savu brūno krāsu.
PiemēriGar kroplajiem bērziem un krūmiem Vecās purvaines snauž. Vien vilki tām pāri bradā, Un piesaulē čūskas brūn.
Avoti: 2. sējums