bramanīgs
bramanīgs -ais; s. -a, -ā
bramanīgi sar.; apst.
1.Tāds, kas dižojas. Tāds, kas ir lielīgi pašapzinīgs (par cilvēku).
PiemēriUpīšu Mārtiņš bij bramanīgs tikai tad, kad iereibies, skaidrā prātā bailīgs un gļēvs..
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriFrīdim lielā mute bij aprāvusies. Sākuma viņš.. uzstājās bramanīgi, ķīvējās ar uzraugiem un mēģināja uzmesties citiem [strādniekiem] par lielo rīkotāju.
Avoti: 2. sējums