bramanīgs
bramanīgs -ais; s. -a, -ā
bramanīgi sar.; apst.
1.Tāds, kas dižojas. Tāds, kas ir lielīgi pašapzinīgs (par cilvēku).
PiemēriUpīšu Mārtiņš bij bramanīgs tikai tad, kad iereibies, skaidrā prātā bailīgs un gļēvs..
- Upīšu Mārtiņš bij bramanīgs tikai tad, kad iereibies, skaidrā prātā bailīgs un gļēvs..
- Tie [saimnieku puiši] ir pašapzinīgi, bramanīgi un turas savrup no muižas kalpiem.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriFrīdim lielā mute bij aprāvusies. Sākuma viņš.. uzstājās bramanīgi, ķīvējās ar uzraugiem un mēģināja uzmesties citiem [strādniekiem] par lielo rīkotāju.
- Frīdim lielā mute bij aprāvusies. Sākuma viņš.. uzstājās bramanīgi, ķīvējās ar uzraugiem un mēģināja uzmesties citiem [strādniekiem] par lielo rīkotāju.
- «Vai tad tavam vectēvam ir šoneris?» Ziedonis brīnījās. «Ir!» Harijs bramanīgi attrauca.
- pārn. Darbnīcas vidū, bramanīgi ieplēties, stāvēja.. molberts..
Avoti: 2. sējums