bruņinieks
bruņinieks -a, v.
1.vēst. Viduslaikos — militāro feodāļu kārtas piederīgais.
PiemēriBruņinieku kārta.
Stabili vārdu savienojumiBruņinieku ordenis. Bruņinieku romāns.
1.1.Bruņās tērpts viduslaiku karavīrs.
PiemēriSmagās bruņās tērptie bruņinieki zirgos, sadrūzmējušies nelielā platībā [uz Peipusa ezera ledus], bija liels smagums, un ledus sāka plaisāt.
Stabili vārdu savienojumiMelnais bruņinieks.
2.Cilvēks, kas uzņemas grūtības, ciešanas citu labā, kas uzupurējas, citus aizstāvēdams.
PiemēriViņš [zēns] apklusa, meklēja vārdus. «Parasti bruņinieki ir vīrieši, bet šoreiz tu man varētu palīdzēt. Būšu tev visu mūžu pateicīgs, Dina, ja tu vainu uzņemtos uz sevi.»
2.1.Cilvēks, kas godprātīgi, ar cieņu izturas pret sievieti, kas aizstāv un aizsargā sievieti.
PiemēriSkolai kopā ar ģimeni.. jāiemāca zēniem kļūt par nevainojamiem bruņiniekiem..
2.2.pārn. Cilvēks, kas ziedo savu darbu un mūžu kādam uzdevumam, idejai.
Piemēri..tie bija viņi, kuru kaujas spars trenca baltgvardu pulkus līdzīgi pelavām vētrā - leģendārie revolūcijas bruņinieki latviešu sarkanie strēlnieki.
Avoti: 2. sējums