buldurēt
buldurēt -ēju, -ē, -ē, pag. -ēju
1.parasti 3. pers.; intrans. Radīt raksturīgas balss skaņas (par tītaru).
PiemēriTītars ar sievu ilgi nevarēja atrast pienācīgu vietu, kur piemesties... un pa naktīm tēviņš visu laiku rājās un buldurēja, tikko kāds pagāja uz viņu pusi.
- Tītars ar sievu ilgi nevarēja atrast pienācīgu vietu, kur piemesties... un pa naktīm tēviņš visu laiku rājās un buldurēja, tikko kāds pagāja uz viņu pusi.
2.trans.; sar.; niev. Neskaidri, nesaprotami runāt (ko).
PiemēriKāds, pie margām pieturēdamies, rausās uz augšu, klusu smēja un brīžiem kaut ko neskaidru buldurēja zem deguna.
- Kāds, pie margām pieturēdamies, rausās uz augšu, klusu smēja un brīžiem kaut ko neskaidru buldurēja zem deguna.
- Beidzot izdodas Augustu izvilkt no kupenas. Brigita rīvē vīra seju ar sniegu, bet Augusts tikai kaut ko nesaprotamu buldurē.
2.1.intrans.
PiemēriAr stīvu mēli viņš [piedzērušais] buldurēja.
- Ar stīvu mēli viņš [piedzērušais] buldurēja.
2.2.intrans. Nepareizi, kļūdaini runāt (parasti svešā valodā).
PiemēriAiz garlaicības Mārtiņš mācījās labprāt, pēc dažām nedēļām viņš jau buldurēja.. - vai tā nu bija īsta vācu valoda, kas to lai pasaka, bet gluži mēms starp vāciešiem viņš vairs nejutās.
- Aiz garlaicības Mārtiņš mācījās labprāt, pēc dažām nedēļām viņš jau buldurēja.. - vai tā nu bija īsta vācu valoda, kas to lai pasaka, bet gluži mēms starp vāciešiem viņš vairs nejutās.
- «Latviski [hitleriešu virsnieks] pa druskai buldurē. Bet tā, ka bail klausīties. Kā Riekstgraužu tītars ...»
Avoti: 2. sējums