bulduris
bulduris -ra, v.; sar.; niev.
1.Cilvēks, kas neskaidri, nesaprotami, arī nesakarīgi runā.
PiemēriViņš tāds bulduris: nekā nevar saprast.
1.1.Pļāpa.
Piemēri«Man jau rokas niez sēdēt pie ložmetēja. Kad tikai štābā nepārdomā. Sāk, ko nu tāds Vilks ar Martinsonu var padarīt..» - «Bulduris tu esi, vairāk nekas.»
Avoti: 2. sējums