burkšķis
burkšķis -ķa, v.
burkšis -ša, v.; retāk
1.Dažāda augstuma un stipruma neskaidru, ilgstošu trokšņu kopums.
PiemēriAusīs sāka šņākt. Viņš nesaprata neko, spieda auksto [tālruņa] klausuli pie sasarkušās auss. Nesaprotams burkšķis...
- Ausīs sāka šņākt. Viņš nesaprata neko, spieda auksto [tālruņa] klausuli pie sasarkušās auss. Nesaprotams burkšķis...
- No [kuģa] radista kabīnes atskanēja ierastie pīkstieni un burkšķi.
1.1.sar. Starpgadījums, strīds.
Piemēri«Netrako! Ka nenotiek burkšķis. Eh, tas tik būtu joks, ja mēs visi paceltos gaisā!»
- «Netrako! Ka nenotiek burkšķis. Eh, tas tik būtu joks, ja mēs visi paceltos gaisā!»
- Krustmātes rindiņā sakustējās, [veikalā] izcēlās burkšķis: «Kundziņ, kur tu lien? Bezkauņa!»
Avoti: 2. sējums