burties
burties būros, buries, buras, pag. būros; refl.
1.Runāt, skaitīt maģiskus vārdus, veikt maģiskas darbības.
Piemēri..[sieviete] aizgriezās kaktā un, pudeles kaklā pūzdama, čukstēja: «Viens ķēniņš brauca pa jūru, un zeme tam bija rokās. Tai zemē auga trīs rozes.. Tā pirmā viņam dūra, tā otrā pārlūza, to trešo ķēniņš iemeta ūdenī. Tā trešā ir tā slimība, lai viņa izčib pa visiem vējiem.».. Ilgi viņa tā tumsā burās.
2.sar. Murmināt, klusu sarunāties. Darīt ko tādu, kas šķiet dīvains.
Piemēri..māte iegāja tēva kambari, un garu nakti viņi burās un prātoja..
Avoti: 2. sējums