burkšķēt
burkšķēt burkšķu, burkšķi, burkšķ, pag. burkšķēju
burkšēt burkšu, burkši, burkš, pag. burkšēju; intrans.; retāk
1.parasti 3. pers. Radīt dažāda augstuma un stipruma neskaidrus, ilgstošus trokšņus. Atskanēt šādiem trokšņiem.
PiemēriVairākās vietās [ostā] cēlās.. gaisos milzīgi kurvji ar oglēm un burkšķēdami bira zemē uz kuģa virsu, izplatīdami biezus, melnus putekļus.
2.sar. Neapmierināti, īgni, paskaļi murmināt.
PiemēriBurkšķēdams [saimniekdēls] plātījās, gāza glāzi apkārt.
2.1.trans.
Piemēri«..laikam ābolus vien ēd!» ..vecene, taisnošanos neuzklausījusi, aizgāja burkšķēdama.
Avoti: 2. sējums