burkšķēt

burkšķēt burkšķu, burkšķi, burkšķ, pag. burkšķēju

burkšēt burkšu, burkši, burkš, pag. burkšēju; intrans.; retāk

1.parasti 3. pers. Radīt dažāda augstuma un stipruma neskaidrus, ilgstošus trokšņus. Atskanēt šādiem trokšņiem.

PiemēriVairākās vietās [ostā] cēlās.. gaisos milzīgi kurvji ar oglēm un burkšķēdami bira zemē uz kuģa virsu, izplatīdami biezus, melnus putekļus.

Vairākās vietās [ostā] cēlās.. gaisos milzīgi kurvji ar oglēm un burkšķēdami bira zemē uz kuģa virsu, izplatīdami biezus, melnus putekļus.
Tikai ar ceturto rāvienu tas [motors] ieplarkšķējās. Nebija jau tā drošā un skaļā valoda, kas labajiem zvejas motoriem, taču kaut kā burkšķēja..

2.sar. Neapmierināti, īgni, paskaļi murmināt.

PiemēriBurkšķēdams [saimniekdēls] plātījās, gāza glāzi apkārt.

2.1.trans.

Piemēri«..laikam ābolus vien ēd!» ..vecene, taisnošanos neuzklausījusi, aizgāja burkšķēdama.

«..laikam ābolus vien ēd!» ..vecene, taisnošanos neuzklausījusi, aizgāja burkšķēdama.
«Šito spītīgo cilvēku,» Pabērzs burkšķēja, pacēlis.. acis pret strādnieku.

Avoti: 2. sējums