būkšķis
būkšķis -ķa, v.
būkšis -ša, v.; retāk
1.Dobjš, apslāpēts troksnis, kas rodas, kam pasmagam atsitoties pret ko.
Piemēri..rokas atšļuka [no sētas], un es ar dobju būkšķi nokritu zemē kā piebriedis auglis.
- ..rokas atšļuka [no sētas], un es ar dobju būkšķi nokritu zemē kā piebriedis auglis.
- Jau uz kāpnēm Kaspars sadzirdēja savādu būkšķi, no kura nodrebēja visa grīda. Atvēris durvis, viņš ieraudzīja Hari, kas cilāja svaru bumbas.
- ..[kartupeļu rokamās mašīnas] metāla lāpstiņas griezdamās izvandīja zemi, izmētādamas kartupeļus plašā lokā. Pret tēraudu tie atsitās ar mīkstu būkšķi, bet akmeņi nošķinda kā zirga pakavs pret bruģi.
1.1.Troksnis, ko rada artilērijas ieroči.
Piemēri..aiz upes atskanēja lielgabalu būkšķis..
- ..aiz upes atskanēja lielgabalu būkšķis..
- Nekārtīgu šāvienu būkšķi pamodināja viņu, un, izsteidzies klājā, viņš debesīs ieraudzīja daudzu lidmašīnu punktus, kuru vidū uzziedēja kuģu artilērijas sprādzieni.
Avoti: 2. sējums