celms
celms -a, v.
1.Koka daļa, kas paliek virs zemes pēc tā nociršanas, nozāģēšanas, nolaušanas. Šāda daļa kopa ar saknēm.
PiemēriLauzt celmus.
Stabili vārdu savienojumi(Iet) kā pa celmiem.
2.Cilme, izcelšanās. Arī pamats (kādai norisei).
PiemēriTe nevajadzēja gaišreģa, lai pamanītu, ka abi stāvētāji bija no viena celma. Abiem tās pašas priecīgi zilās acis, platās sejas ar izteikti apaļiem vaigiem..
3.val. Vārda daļa — vārda sakne kopā ar priedēkļiem un piedēkļiem.
Avoti: 2. sējums