cerbers
cerbers -a, v.
Sengrieķu mitoloģijā – nikns suns, kas sargāja ieeju pazemes valstībā.
PiemēriPagalmā izlaida suņus, divus īstus cerberus.
- Pagalmā izlaida suņus, divus īstus cerberus.
- sal. Vieziņš atgaiņāja ziņkārīgos un bija bargs kā cerbers.
- pārn. «Pie tevis [bocmaņa] grūtāk piekļūt nekā pie gubernatora.. Tas cerbers [sargmatrozis] no sākuma negribēja ar mani pat runāt.»
Avoti: 2. sējums