cerēt
cerēt ceru, ceri, cer, pag. cerēju; intrans.
1.Gaidīt (ko), ilgoties (pēc kā), paredzot ko labu, vēlamu.
PiemēriCerēt uz laimi.
- Cerēt uz laimi.
- Kristīne uzlēca stāvu. Viņas acis zibēja. «Mamm, ko tu runā! Vai tad es tā izturējos, ka viņš drīkst cerēt?»
- Daudz gaidīju, daudz cerēju, Bet Laime mani vīla..
- Diemžēl nakti uznākušais pērkona negaiss stipri pasliktināja «Vulkāna» stadiona skrejceļus un sektorus, tādēļ uz labiem rezultātiem cerēt vairs nevarēja.
1.1.Paļauties (uz kādu), gaidīt (piemēram, palīdzību no kāda).
PiemēriJā, Andra tēvs stipri cerēja uz saviem «bagātajiem radiem».
- Jā, Andra tēvs stipri cerēja uz saviem «bagātajiem radiem».
- Budži un viņu dēliņi šucmaņi, kas visu vācu okupācijas laiku trakoja,.. tagad [kara beigās] sāka izjust šausmas un cerēt uz dievu.
1.2.trans. Ar noteiktu pārliecību gaidīt, arī paredzēt (ko).
PiemēriCerēt labāko.
- Cerēt labāko.
- Kā melna rāva visur iesūcās carisma tendence. Bet es biju cerējis pavisam ko citu. Vilšanās bija liela.
- Vieziņš bija cerējis, ka [sacensībās] varbūt izdosies izcīnīt pat pirmo vietu..
Avoti: 2. sējums