ceļgals
ceļgals -a, v.
1.Ceļa priekšējā, visvairāk izvirzītā daļa. Arī celis.
PiemēriBirkenbaums sēdēja brītiņu un sita nepacietīgi ar roku uz ceļgala.
- Birkenbaums sēdēja brītiņu un sita nepacietīgi ar roku uz ceļgala.
- ..[drēbnieks] gulēja dibenistabā, atstiepies atzveltnī un kājas savilcis, - tievie, asie ceļgali vien redzami, ienākot pa durvīm.
- Meistars.. turējās braši [uz vezuma], miltu maisu drošības labad iemiedzis starp ceļgaliem..
1.1.Vieta (biksēs, garajās zeķēs) ap ceļiem.
PiemēriMārtiņam biksēm ceļgali pušu, krekls vienās lanckās..
- Mārtiņam biksēm ceļgali pušu, krekls vienās lanckās..
- Drēbes gabalu no visām pusēm aplūkojusi, saplēstajos ceļgalos īkšķus iebāzusi, viņa paraustīja plecus: «..nekas ...»
Avoti: 2. sējums