dāvināt
dāvināt -inu, -ini, -ina, pag. -ināju; trans.
1.Dot (ko) bez atlīdzības (parasti svētkos, svinībās).
PiemēriDāvināt grāmatu dzimšanas dienā.
- Dāvināt grāmatu dzimšanas dienā.
- Dāvināt svētkos ziedus.
- ..Jāņa māte bija nez no kurienes izvilkusi skaistu, pašaustu rūtainu vilnas lakatu. Viņa to uzsedza Aijai ar vārdiem: «Valkā nu, vedekliņ, vesela..» Aija nosarka līdz ausu galiem. Viņai nebija nekā ko pretī dāvināt.
- «īsts meistardarbs,» es uzlielu. «Tad ņemiet! Es dāvinu.»
- pārn. Ar mierīgu smaidu sārtajā vaigā Pār siliem paceļas saule.., Čukst lielīgi pasaulei ausī: «..cilvēkiem dāvinu dienu..»
- pārn. «Lida, tavas vēstules sasildīja Jorenu tad, kad jūs bijāt tālu viens no otra.. Veselu bagātību tu esi dāvinājusi Jorenam; kur man stāties līdzās tavam saules siltumam un dzīvīgumam?»
- pārn. ..ģimenes dzīve [rakstvedim].. laimējās, jo skaistā sieva dzīvoja un gandrīz ik gadus dāvināja laimīgajam vīram pa puišelim.
1.1.Veltīt.
Piemēri..dāvinājis šīs dziesmas Kurzemes lielmātei.
- ..dāvinājis šīs dziesmas Kurzemes lielmātei.
1.2.Dot (piemēram, aiz žēlastības, līdzjūtības).
Piemēri«Kad naudu priekš pļavas uzlabošanas aizņemtos, tad man par to būtu jāmaksā procenti un pēdīgi, saprotams, nauda arī jāatdod. Slaucējs turpretī viņu man, jāsaka, dāvina, jo pēc nomu gadu notecēšanas dabūšu uz to labāko uzkoptu pļavu.»
- «Kad naudu priekš pļavas uzlabošanas aizņemtos, tad man par to būtu jāmaksā procenti un pēdīgi, saprotams, nauda arī jāatdod. Slaucējs turpretī viņu man, jāsaka, dāvina, jo pēc nomu gadu notecēšanas dabūšu uz to labāko uzkoptu pļavu.»
1.3.pareti Dot, sniegt. Ļaut izjust. Dāvāt.
PiemēriAr ko es varu tev patikt?.. Vai [ar] vieglu smaidu, ko dāviņu ..?
- Ar ko es varu tev patikt?.. Vai [ar] vieglu smaidu, ko dāviņu ..?
- Mums, latviešiem, dzejnieku milzīgs bars, No tiesas tiem dodam šo vārdu, Jo viņu dzejās mīt burvīgs gars: Tās miegu mums dāvina gardu.
Avoti: 2. sējums