dauzoņa
dauzoņa ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.
1.Cilvēks, kas rīko tračus, skandālus, kautiņus. Kauslis. Arī klaidonis.
PiemēriApdullinājuši to ar nodevīgu sitienu, svešie dauzoņas bija saplēsuši viņa apģērbu.
- Apdullinājuši to ar nodevīgu sitienu, svešie dauzoņas bija saplēsuši viņa apģērbu.
- Slēpdamies no dauzoņas un malu mednieka.., Antons pavada mežā veselu nakti..
1.1.sar. Cilvēks (parasti bērns), kas mēdz dauzīties4.
PiemēriNo brāļa stāstiem par skolu nojautu, ka tur nemaz tik viegli neiet, sliņķi tiekot atstāti bez pusdienas, dauzoņas, liekot kaktā..
- No brāļa stāstiem par skolu nojautu, ka tur nemaz tik viegli neiet, sliņķi tiekot atstāti bez pusdienas, dauzoņas, liekot kaktā..
- ..zēni kliedza un ālējās. Vislielākais dauzoņa bija Pēteris..
Avoti: 2. sējums