dauzoņa
dauzoņa ģen. -as, v. dat. -am, s. dat. -ai, kopdz.
1.Cilvēks, kas rīko tračus, skandālus, kautiņus. Kauslis. Arī klaidonis.
PiemēriApdullinājuši to ar nodevīgu sitienu, svešie dauzoņas bija saplēsuši viņa apģērbu.
1.1.sar. Cilvēks (parasti bērns), kas mēdz dauzīties4.
PiemēriNo brāļa stāstiem par skolu nojautu, ka tur nemaz tik viegli neiet, sliņķi tiekot atstāti bez pusdienas, dauzoņas, liekot kaktā..
Avoti: 2. sējums