dīks
dīks -ais; s. -a, -ā
dīki apst.
1.Tāds, kas nav nodarbināts (parasti par cilvēku).
PiemēriPusstundu no vietas viņš varēja.. vērot dīkos ormaņus, kas, braucējus gaidīdami, snauda uz bukām.
1.1.Tāds, kas nav saistīts ar darba procesu.
PiemēriAtsevišķās sētās redzēja pa kādam vecītim vai mazulim, kas dīki sēdēja piesaulē, klausīdamies skaņās, kas plūda kaut kur no tālienes.
Avoti: 2. sējums