dīkt
dīkt dīcu, dīc, dīc, pag. dīcu; intrans.
1.Pazemu sīkt (par dažiem kukaiņiem).
PiemēriVēl gulēt neaizlīdusi, iztraucēta muša dīca gar griestiem..
1.1.Īdēt (par govīm, teļiem).
PiemēriTeļi, govis dīc.
1.2.sar.; niev. Raudāt.
PiemēriAnnele, pie stenderes pieplakusi, žņaudza to un slaka gaužām asarām... Kas iet garām,.. pagrūsta: «..Liela meita, dīc kā tele.»
1.3.pareti Radīt stieptu, monotonu skaņu (par ierīcēm, priekšmetiem).
PiemēriIzņemot elektrisko ventilatoru, kas visu dienu dīkdams vilka ārā kodīgos krāsu iztvaikojumus.., viss pārējais pagaidām bija palicis gluži tāpat kā gadu atpakaļ..
1.4.Neskaidri, stiepti dziedāt (parasti paklusu).
PiemēriKāda vecene laipni pasniedza Voldim savu dziesmu grāmatu, parādīja pantiņu, un tad viņi ar Irbi sabāza galvas kopā un dīca līdzi.
1.5.trans.; sar. Uzmācīgi, apnicīgi runāt, lūgt, prasīt.
Piemēri«Bet te šopavasar šis sāk dīkt - viņu ar vajagot apmācīt par mūrnieku.»
Avoti: 2. sējums