dīks
dīks -ais; s. -a, -ā
dīki apst.
1.Tāds, kas nav nodarbināts (parasti par cilvēku).
PiemēriPusstundu no vietas viņš varēja.. vērot dīkos ormaņus, kas, braucējus gaidīdami, snauda uz bukām.
- Pusstundu no vietas viņš varēja.. vērot dīkos ormaņus, kas, braucējus gaidīdami, snauda uz bukām.
1.1.Tāds, kas nav saistīts ar darba procesu.
PiemēriAtsevišķās sētās redzēja pa kādam vecītim vai mazulim, kas dīki sēdēja piesaulē, klausīdamies skaņās, kas plūda kaut kur no tālienes.
- Atsevišķās sētās redzēja pa kādam vecītim vai mazulim, kas dīki sēdēja piesaulē, klausīdamies skaņās, kas plūda kaut kur no tālienes.
- Māte sēd uz gultas, adīkli klēpī, bet rokas viņai dīkas.
2.Dīkdienīgs.
Piemēri..Kaijām nāk prātā galvaspilsētas bulvāri ar grezni ģērbtiem dīkiem ļaudīm.
- ..Kaijām nāk prātā galvaspilsētas bulvāri ar grezni ģērbtiem dīkiem ļaudīm.
- Nav pasaulē tādas ostas, kur nebūtu.. šo bez darba klīstošo kuģinieku, visādu nelaimes putnu un vienkāršu klaidoņu, kuriem patīk dīkā dzīve.
Avoti: 2. sējums