dūdot
dūdot -oju, -o, -o, pag. -oju; intrans.
1.parasti 3. pers. Radīt raksturīgas balss skaņas (par baložiem).
PiemēriKaut kur dziļi biezoknī gariem, vienmērīgiem dūcieniem dūdoja meža balodis.
1.1.pārn. Viegli, liegi šalkot (par vēju).
PiemēriVējš dūdo koku galotnēs.
1.2.trans.
PiemēriPie sevis dūdo rīta vējš: Būs diena gara, gara...
2.Paklusu dziedāt. Klusu skanēt (par dziedātāja balsi).
PiemēriEs dziesmu izdzirdu maigu un balsi, kas dūdo un gulgo. Pie bērna glauzdama vaigu, stāv māte.
2.1.trans.
PiemēriMežs ar visu vēju paliek dziedādams aiz muguras. Tāpat, garu dziesmu dūdodama, Annele brauc. Ilgi brauc.
2.2.Liegi skanēt (par mūzikas instrumentiem).
Piemēri..Vaivaru akači susēja, Stabules dūdoja darbam un laimei.
2.3.trans.
PiemēriStabule dūdo klusu melodiju.
3.Maigi, mīlīgi (parasti intīmi) runāt, sarunāties.
PiemēriLiepnieku Gusts, mīļi aplicis roku Mirdzai ap pleciem.., klusi dūdoja ar savu izredzēto.
3.1.trans.
Piemēri«..nu tu esi te, te tu varēsi palikt, cik ilgi vien gribēsi,» Helēna sapņaini dūdoja.
Avoti: 2. sējums