disonanse
disonanse -es, dsk. ģen. -šu, s.
1.mūz. Asa, skarba kopskaņa, kas neveido izlīdzinātu skaņas vienību (konsonansi), bet tiecas uz tālāku virzību, atrisinājumu.
2.Neatbilstība kam vispārpieņemtam, vispāratzītam.
PiemēriJa viņš [matrozis] kļūs citiem līdzīgs, disonanse izgaisīs, viņa [meitene] varēs mierīgi braukt līdz pašai Francijai un pēc kuģa atstāšanas nevajadzēs vairs domāt par bijušo.
Avoti: 2. sējums