Latviešu literārās valodas vārdnīca
64 265 šķirkļi
dižmanīgs
dižmanīgs -ais; s. -a, -ā
dižmanīgi apst.; niev.
1.Tāds, kas ar stāju, izturēšanos īpaši izceļ savu bagātību, spēku vai spējas. Lielīgs, bravurīgs.
Piemēri..tas [Pūce].. kā tāds pakalpiņš, šim dižmanīgajam aktierim, ne acu nepamirkšķinājis, metās izpildīt pavēli.
  • ..tas [Pūce].. kā tāds pakalpiņš, šim dižmanīgajam aktierim, ne acu nepamirkšķinājis, metās izpildīt pavēli.
  • pārn. Tur nu viņi [kombaini] stāv - visi četri spodri un dižmanīgi, sāk, šogad sācies mūsu laiks.
1.1.Tāds, kurā izpaužas īpašs savas bagātības, spēka vai spēju izcēlums.
PiemēriDižmanīga valoda.
  • Dižmanīga valoda.
  • Dižmanīga rīcība.
  • Totiesu tukšā abi [Andri] laida dižmanīgi, klaigādami, kājās stāvēdami..
Avoti: 2. sējums