drūms
drūms -ais; s. -a, -ā
drūmi apst.
1.Tāds (cilvēks), kam ir ļoti nomākts garastāvoklis.
PiemēriKas viņai īsti kaitēja, nezinu, bet slimnieks paliek slimnieks, vārgs, nožēlojams, saīdzis un drūms..
- Kas viņai īsti kaitēja, nezinu, bet slimnieks paliek slimnieks, vārgs, nožēlojams, saīdzis un drūms..
- Kā nakts tagad karalis drūms, un jau sen ne runājot dzirdēts, ne smaidot.
- Artūrs sēdēja drūms. Man pat likās, ka viņa acīs vienā brīdī pazibēja tādas kā asaras.
1.1.Tāds, kurā izpaužas smagi pārdzīvojumi, nomāktība.
PiemēriDrūms skatiens.
- Drūms skatiens.
- Drūma seja.
- Tumsa uzspieda savu zīmogu viņu domām, un tās tagad bija daudz drūmākas un bezcerīgākas nekā dienā.
- «Viss ir pelni,» viņš iedomājās un drūmi pasmaidīja.
- ..Sēd tā zelta krēslā, Acis drūmi kvēlo..
1.2.Tāds, kura saturs atspoguļo smagus pārdzīvojumus, nomāktību.
PiemēriDrūms stāsts.
- Drūms stāsts.
- Drūma mūzika.
2.Tāds, kas izraisa nomācošas izjūtas.
PiemēriDrūmas krāsas.
- Drūmas krāsas.
- Drūmas telpas.
- Drūma apkārtne.
- Drūma rudens diena.
- Ārā laiks bija nemīlīgs un drūms. Zemi mākoņu blāķi traucās pāri parkam, un gar pils stūriem gaudoja Vējš.
Avoti: 2. sējums