draudēt
draudēt draudu, draudi, draud, pag. draudēju; intrans.
1.Teikt, brīdināt (parasti dusmās), ka sekos naidīga, nepatīkama rīcība.
PiemēriDraudēt atriebties.
- Draudēt atriebties.
- ..Marija draudēja [zēniem], ka nākšot Rudaušu tēvs un mūs noķīlāšot, jo otra tiesā neesot brīv iet.
- Tas nu Kārlēnam bija par daudz. Draudēt ar pērienu! Viņam, lielam puisim!
- «Sirds, es izraušu tevi, ja nekļūsi mierīga un paklausīga prātam!» Agnese draudēja, juzdama krūtīs smeldzošu sāpi.
1.1.Biedēt, draudīgi izturoties.
PiemēriDraudēt ar dūri.
- Draudēt ar dūri.
- Viņa draudēja gailim ar stibu.
- Veltīgi tēvs.. draudēdams sita ar pirkstu pa galda malu..
- pārn. Vēl debesis draud ar vētru un krusu..
2.parasti 3. pers. Būt iespējamam, sagaidāmam (par ko ļaunu, nepatīkamu).
PiemēriDraud nelaime.
- Draud nelaime.
- Tagad Ģirtam draudēja šīs nepazīstamās un neapjaušamās briesmas.
- ..viņš savaldīja paniku, kas tā jau draudēja pārņemt pilsētu.
- Saules blāzmai dziestot, austrumos kāpa augšā melns mākonis. Naktī draudēja lietus.
2.1.Būt tādos apstākļos, tādā stāvoklī, ka iespējams kas nepatīkams, ļauns.
Piemēri..pēkšņi sāka līņāt, un pirmā tikšanās draudēja izjukt.
- ..pēkšņi sāka līņāt, un pirmā tikšanās draudēja izjukt.
- Mazā zvejnieku būdiņa.. bija tik veca, ka draudēja sagāzties no katra spēcīgāka vēja grūdiena.
- ..bangojošais okeāns norāva kādu aparātu, kura trose draudēja apvīties ap kuģa skrūvi.
Avoti: 2. sējums