draudēt
draudēt draudu, draudi, draud, pag. draudēju; intrans.
1.Teikt, brīdināt (parasti dusmās), ka sekos naidīga, nepatīkama rīcība.
PiemēriDraudēt atriebties.
1.1.Biedēt, draudīgi izturoties.
PiemēriDraudēt ar dūri.
2.parasti 3. pers. Būt iespējamam, sagaidāmam (par ko ļaunu, nepatīkamu).
PiemēriDraud nelaime.
2.1.Būt tādos apstākļos, tādā stāvoklī, ka iespējams kas nepatīkams, ļauns.
Piemēri..pēkšņi sāka līņāt, un pirmā tikšanās draudēja izjukt.
Avoti: 2. sējums