dunīgs
dunīgs -ais; s. -a, -ā
dunīgi apst.; reti
Tāds, kas dun, tāds, kam raksturīga dunēšana, dunoņa.
PiemēriAina izgāja gaitenī un iesāka bezmērķīgu staigāšanu no viena gala līdz otram.., uztraucoši dunīgi te atbalsojās ikviens pēdas pieskāriens plākšņotajai akmeņu grīdai.
Avoti: 2. sējums