dunēt
dunēt parasti 3. pers., dun, pag. dunēja; intrans.
1.Radīt ļoti zemu, dobju troksni, parasti, izraisot atbalsi (piemēram, par cietiem, smagiem priekšmetiem, kas atsitas pret ko vai saskaras ar ko). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriNožvadzēja ķēdes, atsalstot vezumus, smagi dunēdami, baļķi vēlās uz noras.
1.1.Ļoti zemu, dobji skanēt, parasti pēc trieciena, satricinājuma (piemēram, par zemi).
PiemēriUzklausos ar uztrauktu uzmanību vismazāko troksnīti, un man liekas, ka es dzirdētu jātniekus. Jā, patiesi, zeme dun no pakaviem.
1.2.Dobji skanēt (par soļiem).
PiemēriTe pēkšņi pašā apakšā sāka dunēt smagi, drusku šļūcoši soļi. Tie cēlās pa kāpnēm uz augšu. Likās, kāds kaut ko smagu nes.
2.Radīt ļoti zemu, dobju troksni, parasti, izraisot atbalsi (par parādībām dabā, piemēram, par pērkonu, ūdeņiem).
PiemēriPamalē dun pērkons.
2.1.Par sprādzieniem, artilērijas šāvieniem.
PiemēriZaļajās ielejās.. dunēja sprādzieni un sprakstēja šāvieni..
3.Radīt ļoti zemu, dobju troksni (par motoriem, ierīcēm).
PiemēriBlakus naftas tornim vienmuļīgi dun motors un asi svilpo dzensiksnas.
3.1.Par braucošiem transportlīdzekļiem.
PiemēriAiz sētas dunēja garām braucošie tramvaji..
3.2.Dobji pukstēt (par sirdi).
Piemēri«Kur Kaspars?» Zandai šķita, ka neprātīgā satraukumā dunošā sirds pārplēsīs krūtis.
4.Dobji, zemu skanēt, parasti, izraisot atbalsi (par mūzikas instrumentiem).
PiemēriĒrģeles dunēja spēcīgi..
5.Būt tādam, kurā skan ļoti zems, dobjš troksnis (parasti par vietu, telpu).
PiemēriFronte dunēja un rībēja abās tālajās tīreļa malās.
5.1.Būt tādam, kurā ir radīts šāds troksnis (parasti par gaisu).
PiemēriGaiss dunēja no pērkona dārdiem.
6.pareti Dūkt1.
Piemēri..līdz piesilušajām, sulīgajām galotnēm dun un sīc spārnoto knišu [knišļu] bari.
Stabili vārdu savienojumiAusīs (arī ausis) dun (arī džinkst, zvana, dūc, šalc, rūc, šņāc).
Avoti: 2. sējums