dzirdēt
dzirdēt dzirdu, dzirdi, dzird, pag. dzirdēju; trans.
1.Ar ausi uztvert (skaņas).
PiemēriDzirdēt dziesmu.
- Dzirdēt dziesmu.
- Sīmanim gribējās ilgāk pakavēties dzimtajā ciemā, dzirdēt savējo valodu..
- Ausīm Adrians gan tā kā dzirdēja, ko viņam prasa, bet smadzenēm nejaudāja aptvert.
- Vecuriju Grīslim bija tramīgs miegs. Viņš dzirdēja, ka krūmos aizlūst kāds sauss zars, un pietrūkās sēdus.
1.1.intrans. Būt tādam, kam piemīt spēja uztvert skaņas.
PiemēriViņš pirms dažiem gadiem bija izcietis smadzeņu iekaisumu un tagad nevarēja labi dzirdēt..
- Viņš pirms dažiem gadiem bija izcietis smadzeņu iekaisumu un tagad nevarēja labi dzirdēt..
- ..dzirdēt viņa nedzirdēja, bet toties acis ņipras..
2.Uzzināt, iegūt (kādas ziņas, informāciju).
Piemēri..nogurums tomēr bija palicis. Tas vilka uz gultu, bet nu būs atkal jāparunājas, jādzird šis tas jauns, pašam jāstāsta.
- ..nogurums tomēr bija palicis. Tas vilka uz gultu, bet nu būs atkal jāparunājas, jādzird šis tas jauns, pašam jāstāsta.
- «Dzirdēju, ka tu vakar ar Silabriedi esot bāries,» viņš sacīja.
2.1.pārn. Nojaust, noprast.
PiemēriBet viņu balsis šoreiz neskan parasti, vienaldzīgi, tajās dzirdams it kā žēlums..
- Bet viņu balsis šoreiz neskan parasti, vienaldzīgi, tajās dzirdams it kā žēlums..
Stabili vārdu savienojumi(Kā) dzird. Kur tas dzirdēts! Ne dzird, ne jūt. Negribēt (ne) dzirdēt.
- (Kā) dzird — (Kā) runā, stāsta.
- Kur tas dzirdēts! — Izsaucas, saka, ja uzzina ko neparastu (parasti negatīvu).
- Ne dzird, ne jūt — Saka, ja kāda klātbūtne nav jūtama, manāma. Saka, ja par kādu nav ziņu.
- Negribēt (ne) dzirdēt — 1. Kategoriski pretoties kam, būt pret ko.2. Neinteresēties par ko. Arī nevēlēties iejaukties.
Avoti: 2. sējums