gārgt
gārgt gārdzu, gārdz, gārdz, pag. gārdzu; intrans.
1.Radīt (elpošanas orgānos) sēcošu, dobju. troksni (piemēram, sāpēs, agonijā). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriSmagi gārgt.
1.1.Būt ar sēcošiem, dobjiem blakustrokšņiem.
PiemēriGārdzoša balss.
1.2.Runāt aizsmakušā, sēcošā balsī.
Piemēri«Ārprāts..,» viņš gārdz, nenovērsdams acis..
Avoti: 3. sējums