gārgt
gārgt gārdzu, gārdz, gārdz, pag. gārdzu; intrans.
1.Radīt (elpošanas orgānos) sēcošu, dobju. troksni (piemēram, sāpēs, agonijā). Atskanēt šādam troksnim.
PiemēriSmagi gārgt.
- Smagi gārgt.
- Skaļi gārgt.
- Ievainotais gārdz.
- Krūtīs gārdz.
- Aiz plānās pārsienas vasarnieks Rācens sāka stipri gārgt. Viņam bija slimas krūtis..
- «Uz jums pavisam tuvu izšāva..,» Ķīsis stāstīja, aizsmakumā gārgdams.
- Lopiņš vēl gārdz.
- pārn. ..bet dažbrīd piekalnēs pašizgāzējs saslējās pakaļkājās kā ugunīgs zirgs, tad gārgdams ierāva elpu un lēkšoja atkal tālāk.
1.1.Būt ar sēcošiem, dobjiem blakustrokšņiem.
PiemēriGārdzoša balss.
- Gārdzoša balss.
1.2.Runāt aizsmakušā, sēcošā balsī.
Piemēri«Ārprāts..,» viņš gārdz, nenovērsdams acis..
- «Ārprāts..,» viņš gārdz, nenovērsdams acis..
Avoti: 3. sējums