gaudens
gaudens -ais; s. -a, -a
gaudeni apst.
1.Kropls (par cilvēkiem vai dzīvniekiem, to ķermeņa daļām). Arī vārgs, nespēcīgs.
PiemēriGaudens suns.
- Gaudens suns.
- Gaudenas kājas.
- Pieceļas gaudena sieviņa, paņem Arvīdu pie rokas un nosēdina sev blakus uz sola.
- No izbīļa aitai gaudens jērs piedzima.
- Abas rokas viņam bija gaudenas: maziņas, tieviņas, ar sīkiem, kopā savilktiem pirkstiņiem kā mazam bērnam.
- pārn. Peļņa gan tur iznāca gaužām gaudena..
2.Žēlabains, vārgs (piemēram, par balsi).
PiemēriViņš iekliedzās gaudenā balsī.
- Viņš iekliedzās gaudenā balsī.
- ..vecās ērģeles skanēja žēli, un draudze dziedāja. Mācītājam Stūrim.. šī dziedāšana šķita gaudena un neskanīga.
Avoti: 3. sējums