godīgs
godīgs -ais; s. -a, -ā
godīgi apst.
1.Tāds, kura rīcība atbilst morāles prasībām. Tāds, kas apzinīgi, ar lielu atbildību veic savu darbu, pienākumus.
Piemēri..mans tēvs bij godīgs cilvēks, kurš savu īpašumu ne ar kapeiku no svešas mantas nav pavairojis.
1.1.Tāds, kurā izpaužas šādas īpašības.
PiemēriZaldātam ir godīga, atklāta seja..
1.3.Tāds, kam raksturīgs patiesums, atklātība.
PiemēriGodīga atbilde.
1.4.Tāds, kas ir atzīts, atļauts (piemēram, par darbību, norisi).
Piemēri«Bet to [peļņu] jau var panākt ar godīgu darbu, bez krāpšanas.»
2.Pieklājīgs, kulturāls.
PiemēriKlabinot tā [īrniece] ar papēžiem pa grīdu, kad ikviens godīgs cilvēks mājās staigājot čībās.
2.1.Paklausīgs, uzvedīgs (par bērniem).
PiemēriViņa bērni bij pieklājīgi, rāmi un godīgi. Kādēļ Jānītis tāds nebij?
2.2.Tāds, kam raksturīga laipnība, pieklājība.
PiemēriViņš nekad godīgi nerunāja, bet vai nu rūca, vai lamājās..
2.3.Piedienīgs, pieklājīgs (parasti par apģērbu).
PiemēriPēc maza brīža atvērās durvis un vien kārši, bet godīgi ģērbies vīrs ienāca un palika pie durvīm stāvam.
3.sar. Pietiekams, pilnīgs.
Piemēri«..bet [zvejniekiem] loms godīgs, ar tādu nav kauns malā nākt.»
Avoti: 3. sējums