grumbains
grumbains -ais; s. -a, -ā
grumbaini apst.
1.Tāds, kas ir savilkts grumbās (par ādu). Ar daudzām grumbām (piemēram, par seju, tās daļām).
PiemēriGrumbaina piere.
- Grumbaina piere.
- Grumbainas rokas.
- Sils vēroja priekšsēdētāja grumbaino seju, kurā gadu skaits savilcis neizdzēšamas līnijas..
- Vecā Zarjana uz mirkli apturēja karoti, bet viņas tumšajā, grumbainajā un it kā sažuvušajā sejā neizmainījās neviens vaibsts.
- Iedzēris viņš savieba gludi noskūto seju tik grumbainu, it kā pašlaik būtu sakodījis gabalu apšu mizas..
- pārn. Vakarā laiks pēkšņi mainās - rudens vējš padara ezera seju pavisam grumbainu, izvago dziļām rievām.
1.1.Tāds (cilvēks), kam ir daudz grumbu.
PiemēriViņš mani darījis grumbainu.
- Viņš mani darījis grumbainu.
- Divi vezumi, mantām piekrauti, izbrauca gāzelēdamies pa grumbaino ceļu un pazuda.
- Ceļi, vai lielie, vai mazie, visi izrūguši, dubļaini un grumbaini. Pabraukšana pa tādiem grūta un nemīlīga.
- Grumbainajā Daugavā nekādu vilni nespēdams pacelt, lēnām augšup aizbrauca prāvs tvaikonis.
Avoti: 3. sējums